Eiropas civilizācijas šūpulī

Nesen man palaimējās uzvarēt komiksu zīmējumu konkursā un tā nācās, ka, pateicoties tam, es ieguvu bezmaksas biļeti uz Grieķiju, ko tad arī lietderīgi liku lietā. Apbruņojies ar kameru, es devos pretī nezināmajam.

Tobrīd Latvijā bija aptuveni +8 grādi un, ielidojot Grieķijā, nācās pierast pie +24 grādiem. Jau pirms ceļojuma biju sev uzstādījis mērķi izzināt grieķu automašīnu kultūru un es nešaubījos, ka redzēšu Atēnās dažus unikālus spēkratus. Taču, ierodoties pašā pilsētā, manas cerības tika nedaudz sagrautas. Atēnas pēc pirmā acu uzmetiena nelikās tik spožas, cik es biju cerējis. Valdīja nabadzība, bija daudz tūristu un neskaitāmi daudz motorolleristu, šķita, ka automašīnas nav tas iecienītākais pārvietošanās līdzeklis šajā pilsētā. Taču tad man kas pabrauca garām, kas izmainīja manu domu gājienu…

Tā bija 1972. gada Lancia Fulva coupe ar 1.3l dzinēju, sagatavota trasei. Šai mašīnai pabraucot man garām, es sajutu, ka vēl ilgi atcerēšos manus piedzīvojumus Grieķijā un ka mani daudz kas sagaida.

Lai gan nespēju īsti šo nosaukt par automašīnu, taču šis Harley Davidson ir nopietni uzlabots. Jāpiemin, ka tas atradās uz mazas vecpilsētas ielas, kura bija pilna ar motorolleriem.

Šī bija viena no pirmajām automašīnām ar kuru saskāros pirmo reizi ceļā uz viesnīcu. Cik žēl, ka cilvēki neprot novērtēt veco BMW skaistumu, es nodomāju.

Taču jau nākamajā dienā šis E28 man spēja uzlabot garstāvokli. Ievērojiet siltumnīcu aizmugurējā sēdeklī.

Man ir grūti aprakstīt to, cik stulbs smaids parādījās manā sejā, kad redzēju šo E12 izgriežoties ārā no krustojuma. Iespējams viena no perfektākajām automašīnām visa ceļojuma laikā.

Un, ja ir kāda automašīna, kas jebkura cilvēka sejā spēj izraisīt smaidu, tad tā vecā VW Beetle.

Rallijam sagatavots Volvo Amazon. Noņemu es savu cepuri to cilvēku priekšā, kas šādas mašīnas atjauno.

Ja brīdī, kad ieraudzīju šo skatu, es būtu ko ēdis, es aizrītos. Četras leģendāras automašīnas sarkanās krāsās blakus novietotas. Jūs neiedomājaties, cik ātri es ķēros pēc fotoaparāta, lai nepalaistu garām šo izdevību viņas visas notvert vienuviet. Un jā, četras automašīnas, es nepārteicos, ievērojot Fiat 500, kas stāv paslēpies aiz radinieka.

Datsun 510 Wagon novietots pie Grieķijas kongresu nama ap pulksten 9:00 no rīta. How cool is “Dat”?

Šķiet, Caterham īpašnieki Grieķijas policijas aprinās ir īpaši mīlēti.

Grieķija ir unikāla vieta, kur saduras vecais un jaunais, Eiropa un Tuvie austrumi. Varēja manīt daudz senas apaugušas celtnes līdzās jaunajām spīdīgajām ēkām.

Bija iespēja arī sastapties ar dažiem labiem Pro skeiteriem no ASV, kas braukājās un izrādīja savas prasmes round-about`a vidū.

Ne mazums japāņu automašīnu tika redzētas Grieķijā, kā piemēram šis perfektais MX5, RX7, RX8 un daudzi jo daudzi Datsun, par ko man ir vislielākais prieks.

Es guvu atziņu, ka nav svarīgi cik daudz vai maz cilvēku atbalsta to, ko tu dari, ir svarīgi vai tu pats tam tici. Grieķi man iemācīja to, ka cilvēkiem ir jābūt atvērtākiem savā starpā, jāizturas draudzīgi pat pret svešiniekiem. Viņi arīdzan man iemācīja to, cik svarīgas ir detaļas, cik svarīgi ir ko uzzināt no cilvēkiem, nevis no interneta. Viņi man iemācīja to, ka ar labu attieksmi, laipnību un pozitīvismu ir iespējams jebkas. Tādēļ, lasot šo teikumu, padomā, vai nebūtu laiks šovakar paņemt auto atslēgas, doties pie kāda laba drauga un piedāvāt doties vakara izbraucienā. Tā vienkārši. Kas zin, ko jaunu Tu iemācīsies, jo aiz katra stūra, pat visneiedomājamākajā vietā mūs gaida jaunas atklāsmes un piedzīvojumi.

/Kross

Format67

Aizraujoties ar automobiļiem, ir nācies saskarties un izzināt dažnedažādus sīkumus, par kuriem ne katrs zin, bet, kā jau esmu teicis, sīkumi ir tie, kas lielām lietām piešķir nozīmi. Viens no “sīkumiem”, ko varu minēt ir Format67.net. Tā ir cilvēku grupiņa, kas nodarbojas ar automobiļu video veidošanu un, jāsaka, viņiem tas padodas. Patīkami novērot, kā, laikam ejot, viņi sāk pievērst kompāniju uzmanību un varbūt mums nākotnē ir iespējams sagaidīt vēl labākas un kaislīgākas auto reklāmas. Bet labi, tagad par lietu – youtube viņus var atrast pēc lietotāja “fastmichaelis”, mājaslapa www.format67.net.

Šie video ir labākie auto-motive video, kādus jebkad man ir nācies redzēt. Tajos ir viss – automobiļi, jūtas, emocijas, tas, cik ļoti liela nozīme tiem ir mūsu dzīvēs. Iedvesma..

Izbaudiet.

Piezīme – R.I.P. Ayrton Senna

Ceru, ka šie, atļaušos teikt, mākslas darbi uz Jums būs atstājuši pietiekami lielu iespaidu un varbūt pat patiešām – devuši iedvesmu vairāk uzmanības veltīt savai automašīnai, vai mainīt savu viedokli attiecībā uz visu auto-tēmu, saprotot, ka tur ir kas daudz vairāk kā tikai metāls un termins “pārvietošanās līdzeklis”.

Vēlot Jums jauku vakaru,

/Kross

Latvijas Drifta kauss, 1. posms, saulriets

Jau tuvojoties Biķernieku trasei, bija jūtama riepu smarža gaisā un bija dzirdama riepu kaukšana un dzinēju simfonija. Veiksmīgi tiekot garām biļešu būdiņai, pamazām virzījāmies uz dalībnieku ložas pusi. Tiekot dalībnieku ložā vairs nebija vēlēšanās nekur virzīties, tikai apskatīt visu vēl un vēl, jo katru reizi ejot garām, bija kas savādāks, kāds piebraucis, kāds aizbraucis, kāds devies trasē.

Viena no pirmajām mašīnām, kas pavērās skatienam bija šis Nissan S13. Apbrīnojami, cik ļoti atsevišķām mašīnām skrambas un skrāpējumi var uzlabot raksturu, piedodot tām raksturu un emocijas

.

Nākamā un, jāatzīstas, mana pasākuma mīļākā automašīna bija šis Nissan S14, kuru uzmanīgi vēroju visu pasākuma laiku, nevaru iedomāties, ko tam vēl varētu pievienot vai atņemt, tas ir pilnība.

Nepamanīts netika arī šis E30, kas klusi, riteņus sagriezis, sēdēja trases malā, gaidot, kad tam atkal tiks dota vaļa. E30 ar melnām nāsīm un Hella optiku nekad man nebūs par daudz.

Lai šī auto arkas runā pašas par sevi.

Viens no maniem favorītiem (ārpus pasākuma) BMW ziņā – e28 “haizivs”. Lai gan man nepalaimējās redzēt šo uz trases, varu derēt, ka īpašnieks viņai bieži dod iespēju paslidināties pa asfaltu un nodedzināt kārtējo riepu komplektu, ņemot vērā to, cik viņa ir kopta un vienlaikus agresīva. Skaisti.

… kāds random sēdināts e30 ar matētu haubi un hellām. Kādēļ gan ne?

Patīkami, ka drifta pasākumos redzam ne tikai Pro klases mašīnas, bet arī ielas mašīnas, kurām tiek dota vaļa uz trases. Kā piemērs – šis E30 ar Mtech II paku.

Pamājam iespējams vienīgai Pro klases drifterei Baltijā un vienai no retajām drifta dāmām Pasaulē, mūsu pašu – Kristīnei Staņevičai, jeb Kristenai un viņas R33 Skyline, kuram uz aizmugurējā stikla ir uzrakstītas pateicības tiem, kas tās ir pelnījuši par to, ka šī mašīna ir. Vienmēr, lai cik nopietna mašīna nebūtu, tajā būs kaut kas personīgs, detaļas. Tas man patīk, jo tieši sīkumi piešķir šo personību.

Turpinot R33 tēmu, atradu ko neierastu – šo matēto Skyline ar ārzemju numuriem stāvot ārpus trases un gozējoties skaistajā Latvijas saulītē. Uz trases gan šis auto netika redzēts.

Diezgan neierasts aparāts priekš Latvijas drifta šķiet šis Shelby GT-500, drifta pasākumiem esot lielākoties piepildītiem ar BMW un Nissan, bet prieks par to, ka ir iespēja arī ko eksotiskāku redzēt.

Šis S13 manu šī pasākuma Nissan topā noteikti iekļūtu Top 3, kaut vai tikai pateicoties tā “fotogēniskajam” numuram.

Atkal – individualitāte. Tās nekad nevar būt par daudz. E36 love? Anybody?

Jā, jā, zinu, šis S14 jau bija, taču šo bildi es nespēju neielikt, tā ir perfekta manās acīs, neskaitot sētu, ceļazīmi un apkārtējos cilvēkus.

Arī slīdēt mums patīk, ne tikai smuki pozēt, ko lieliski parādīja šis E30 un tā īpašnieks.

Pēc šī pasākuma secināju, ka man ir ievērojami vairāk Nissan bildēs nekā BMW. Vai tas varētu nozīmēt, ka man sevi jāsāk uzskatīt par Nissan fanu? Lai vai kā, šis S14 Silvia, izskatoties gandrīz tik dinamiski, cik ir iespējams, manu Nissan fetišu tikai pastiprina.

Pazūdot saules stariem, atmosfēra mainījās. Riepu smarža kļuva stiprāka, gaiss vēsāks, gaismas spožākas un izjūtas asākas.

Jau iepriekš minētais S14 Silvia, taču šoreiz laikam vadītājs bija aizmirsis uzlikt aizmugurējās riepas. Bet kam gan tādas ir vajadzīgas? Nissan love!

Jāatzīst, ka šis pasākums nebija tālu no mana ideāla. Latvijas daba, mašīnas, riepu smarža, kas vēl nākamajā rītā bija degunā un šī savādā vienotības sajūta, kas rodas stāvot blakus daudziem nepazīstamiem cilvēkiem, bet zinot, ka viņi jūt to pašu, ko Tu jūti, ko es jūtu, ka viņiem nerūp, vai kāda mašīna no trases izlidos viņiem virsū vai nē, nekam vairs nav nozīmes, tikai gaismām un sajūtām.

/Kross

Auto eksotika `11

Tā jau ir kļuvusi par tradīciju. Jau kopš bērnu dienām katru gadu devos uz Ķīpsalu, vai Skonto halli, lai apbrīnotu spīdīgās, ar krāsainām gaismām apgaismotās un kaucošās automašīnas un pat dažās no tām pasēdēt, ja paveicās. Šī izstāde ir kļuvusi par daļu no tā, kas manī ir iedzīts un rada šo kaisli pret automašīnām, jo tieši tas ir tas, ko mums vajag. Mums vajag vietu, kur visiem auto entuziastiem savākties kopā, lai aplūkotu šos spēkratus un saprastu, un atcerētos, ka automašīnas Latvijā, lai cik mēs nebūtu maza valsts un tauta, ir viena no tām lietām, kas mūs visus vieno.

Viena no pirmajām automašīnām, kas piesaistīja manu uzmanību bija šis 350SL Mercedes-Benz. Vēsturiska mašīna, tādēļ ir prieks, ka joprojām ir cilvēki, kas rūpējas par to, lai šādi spēkrati tiktu saglabāti, kā nekā pēc neilga laika jau mūsu ielas būs pilnas ar mobilajiem telefoniem uz četriem riteņiem. Kas tad notiks ar šādiem veciem Mercedes-Benz?

Turpinot ar vācu ražojuma automašīnām, nepamanīti netika arī abi šīs izstādes VW Scirocco. Taču atceros, ka pagājšgad izstādē vēl vairāk biju rauts uz 16V Scirocco, pietam melnā krāsā. Tik ļoti maznovērtētas automašīnas.

Viena no manām personīgi mīļākajām šīs izstādes automašīnām bija šis BMW E30 M3. Te vairs nav vairāk ko piebilst, lai automašīna runā pati par sevi.

Turpinot manu ceļojumu, nonācu pie Honda cienītāju kluba stenda. Pirmā automašīna, ko pamanīju bija šis CRX. Ļoti aizmirstas, taču iespaidīgas automašīnas. Paliek žēl aizvien retāk un retāk kādu no šiem nezvēriem redzot uz ceļiem, taču katru reizi seja saraujas smaidā, dzirdot no aizmugures kaucot CRX V-Tec, ko nevar sajaukt ar nevienu citu automašīnu un dzinēju. Smieklīgi, kā daudzi nezinātāji atskatās, neraduši redzēt Honda “Civic” ar tik iespaidīgu skaņu. Ja jautāsit man, viena no labākajām automašīnām, kādu Honda jebkad ir uzbūvējuši.

Nebiju ieradis redzēt vecu Hondu stāvot uz akmeņiem, kā to parasti izstādēs dara džipi, tādēļ arī devos tuvāk apskatīt šo Civic Shuttle. 4WD uzlīme apstiprināja visas manas aizdomas. Pēc īpašnieka teiktā, saņemta no vectēva ne pārāk spīdošā stāvoklī, taču, rokām augot no pareizās vietas, šī Honda tika vaļā no rūsas, tika pie jaunas krāsas, Ronal diskiem un izplūdes sistēmas. Prieks, ka mums ir cilvēki, kuri spēj novērtēt šo veco automobiļu skaistumu un unikalitāti, jo tās taču ir eksotiskās mašīnas – mašīnas, kuras ir reti sastopamas. Tā nav māksla nopirkt X5 vai Ford džipu, uzlikt uz milzīgiem diskiem un iemontēt simts monitorus. Retro Hondas ir kas vairāk, tādēļ mani priecē tas, ka arī mums ir entuziasti, kuri novērtē šīs vecās Hondas.

Turpat pie RC drifta stenda acu skatienam pavīdēja Latvijas Pro Drifta braucēja Gvido Elkšņa R33 Skyline, kurā sēž iekšā aptuveni 530 zirgi. Ar nepacietību gaidu redzēt šogad šo automašīnu nebraucot taisni.

Arī viens no personīgajiem mīluļiem izstādes – Mini Cooper. Vienam nesen parādoties uz manas ielas, aizvien vairāk sāk iepatikties Mini stils. Šī automašīna viennozīmīgi nesūdzas par tai veltītajiem acu skatieniem un smaidiem.

Un šī ir viena no manām personīgi mīļākajām bildēm no šīs izstādes. Viena no skaistākajām japāņu auto aizmugurēm – Toyota MR II ar lielu un slīpu izpūtēju, kas gan var būt skaistāks par to?

Ceru, ka Jūs arī nepalaidāt garām šo izstādi un ,ja arī sanāca netikt, tad nākamgad to noteikti apmeklēsiet. Tas ir tas, kas ir tiešām svarīgs. Šie pasākumi, kas mūs visus, lielus un mazus, jaunus un vecus, vieno. Benzīna smarža, dzinēju sadziedāšanās starp stūriem, laba mūzika un protams automobiļi, automobiļi, kurš katrs ir tā īpašnieka atveidojums un sirdslieta.  Es ticu, ka katrā cilvēkā ir daļiņa, kas grib mest visu pie malas, iegādāties sarkanu kabrioletu un izbaudīt atvērtu lielceļu līdz mūža galam.

/Kross

Andra Dambja “garāža”

Katrā pilsētā, katrā valstī ir apbrīnojami cilvēki, ar kuriem var lepoties, kas valsts slavu nes pasaulē. Autosporta pasaulē bez šaubām viens no šādiem cilvēkiem, kas Latvijas vārdu nes pasaulē ir Andris Dambis. Rakstot zinātniski pētniecisko darbu man bija iespēja pie viņa viesoties, lai gūtu interviju un, pēcāk, ar viņa atļauju, nedaudz izpētīt viņa “garāžu”.

Šī Mercedes smagā mašīna priekš Dakāras bija pirmais automobilis, kas piesaistīja manu uzmanību, ierodoties “OSC”, jeb Ogres servisa centrā. Un šī ir tikai viena no divām šādām kravas automašīnām.

Un protams, jā, lai nevilktu garumā, pats Dakāras OSCar, kas tiek īrēts un piedalās arī citās rallija sacensībās, viens no daudziem. Katrā OSCar ir iebūvēts 7l Corvette dzinējs. Tā virsbūve tiek izgatavota tepat, “OSC”, kur tā tiek novesta no idejas uz papīra līdz miniatūra mēroga modelim, līdz 1:1 gatavai virsbūvei.(ievērojiet rallija Ford Fiesta un vēl vienu OSCar fonā).

Fona OSCar, nedaudz izjauktā stāvoklī, ja nekļūdos, atgriezies no Portugāles 24h sacīkstēm.

OSCar salons nav tālu no lidmašīnas salona.

Rallija Ford Fiesta salons. Šīs Fiesta`s arī, jāpiemetina, bija vesalas divas. Rallija mašīnu šajā “garāžā” netrūkst. To skaitā vairāki OSCar, divas Ford Fiesta automašīnas, viena Smart Roadster rallija automašīna, viens Mitsubishi Pajero  un rallijam sagatavotais Fiat 124, kas arī tika izstādīts Auto Exotica `11 un ko daudzi pēc dizaina atpazīst kā “kapeiku”, jeb pirmo žigulīti. Un šīs ir tikai tās rallija automašīnas, kuras bija izdevības redzēt, esmu pārliecināts, ka ir vēl kāda.Bet tagad sāksim runāt par īsto garāžu. Šis ir tikai viens no daudziem interesantajiem eksemplāriem – jau iepriekš minētais Mitsubishi Pajero.

Jā, tieši tā, tas ir vecais labais “zapiņš”, kuram fonā sniega kupenā ļoti labi maskējas tā “garāžas” kaimiņš.

Ko tik nevar atrast dažos pagalmos mētājamies apkārt..

Kā piemēram šo Volgu, kas tā vien lūr pāri sniega kupenai skumjām acīm, lūdzot vēl pēdējo reizi izbraukt pa Latvijas ceļiem. Taču, Dambja gādīgajās rokās, esmu drošs, ka šī Volga to izbaudīs vēl ne vienu reizi vien.

Ja jūs vēl pēc sarkanā rāmīša neuzminējāt, tad tas ir MkI Golf Gti, kam fonā ir divi žigulīši, jau iepriekš minētie (jā, daudzskaitlī) Smart Roadsteri, jo vienu nācās iepirkt tikai tādēļ, lai no tā virsbūves varētu noliet otras – rallija automašīnas virsbūvi. Un kreisajā pusē… uzminiet, kas tur?

Jā, tieši tā, tie ir RAF busiņi, kuri gaida savu atdzimšanu.

Vai esat kādreiz iedomājušies, kur un kāpēc no ielām ir nozuduši visi RAF?

Lielākā daļa šo busiņu ir paglābti no iznīcības, no sapūšanas auto kapsētās. Cik gan labi, ka ir cilvēki, kuri rūpējas par to, lai tā sīkā kripatiņa no Latvijas autobūves netiktu izsviesta vējā.

Un, runājot par autobūvi Latvijā, 2012. gada Dakārai latviešiem ir kas īpašs sagatavots. Mūsu komanda piedalīsies ar elektriskajiem OSCar automobiļiem, jeb OSCar eO. Jāatzīmē, ka šī būs pirmā reize Dakāras rallijreida vēsturē, kad komanda piedalīsies ar elektriskās piedziņas automobiļiem.

Sīkāka informācija par OSCar eO šeit.

Es zinu, ka arī katrā no Jums mājo šis lepnums par to, ka Latvija ir spējusi uzražot automobili un Jūs dažreiz aizdomājaties – vai Latvijā ir iespējams atsākt būvēt automobiļus? Es Jums teikšu tā – ir vismaz viens cilvēks, kas to dara, kas padara šķietami neiespējamo iespējamu. Neviens nezin, kur mēs nonāksim nākotnē, taču, pieliekot radošumu un zināšanas, un kaisli vajadzīgajā virzienā, mēs, latvieši, varam sasniegt daudz.

Kā Kārlis Ulmanis reiz teica:”Mūsu pašu spēks ir mūsu ziņā… Pagānes pieredzē smelsimies atziņu nākotnei.”

/Kross

Rīgas Autobusu Fabrika

Nedaudz nostaļģiskās noskaņās, došu Jums iespēju atgriezties pagātnē, kad mikroautobusi maksāja 4 santīmus un tie bija nevis Mercedes, bet gan mūsu pašu … RAF busiņi. Šoreiz Jūs iepazīstināšu ar RAF vēsturi no zinātniskā skatapunkta, jeb – raksts no mana zinātniski pētnieciskā darba “Autobūves attīstības iespējas Latvijā”.

1944. gada beigās sākās Rīgas saimniecības atjaunošana, kuru karš bija izpostījis. Pamazām atgriezās autobusi no Krievijas, kas, karam sākoties bija evakuēti, taču tas bija maz. Latvijā bija grūtības ar pasažieru pārvadāšanu, tāpat kā citur Padomju Savienībā, tādēļ valdība uzdeva Rīgas autoremonta rūpnīcai Nr. 2 apgūt vidējas ietilpības autobusu ražošanu.

1953. gadā Rīgā ražoja autobusus RARZ-651. To pamatā bija kravas automobiļa GAZ šasija, uz kuras uzlika pašu izgatavotu koka virsbūvi. Šasiju izgatavošana bija izšķērdīga, jo no jauniem GAZ-51 automobiļiem ar autogēna palīdzību nogrieza un nomontēja visas liekās daļas. Pāri palikušās kabīnes daļās tika izmestas lūžņos. Ražošanas platības arīdzan nebija diez ko lielas – apmēram 12 000 kvadrātmetru. Radās RAF – Rīgas Autobusu virsbūvju fabrika. Drīz vien RAF apguva jauna autobusa modeļa RAF-251 būvi.

Piecdesmitajos gados bija liels pieprasījums pēc taksometriem, taču, tajā pat laikā – niecīgs pēc autobusiem. Vajadzēja atrast „zelta vidusceļu”.

Atgriežoties no Ženēvas autoizstādes, RAF galvenajam inženierim – Laimonim Klēgem radās ideja ražot Rīgā mikroautobusus. Taču, diemžēl, sākotnēji, tā neguva atbalstu, taču L. Klēge nepadevās un, sapulcējot entuziastu pulciņu, izmantojot ražošanas rezerves, sāka savas idejas realizāciju, ko atbalstīja Maskavas Autobūves institūta (NAMI) direktors. Uz Rīgu tika atvests un izmeklēts VW mikroautobuss. RAF mikroautobusa prototips (RAF-10 Festivāls) drīz vien bija gatavs un, izturot visas pārbaudes, guva atzinību Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā.

Fabrika drīz vien sāka saņemt pasūtījumus pēc mikroautobusiem, kā arī izgatavoja jaunus mikroautobusus, kā piemēram RAF-08 Sprīdītis. RAF mikroautobusi ātri vien guva starptautiskus panākumus pēc 1960. gada Ženēvas automobiļu izstādes, tiem bija liels pieprasījums ne tikai Latvijā un Padomju Savienībā, bet arī tādās valstīs kā Kubā, Irākā, Bulgārijā un Ungārijā. Tie tika izmantoti kā taksometri, ātrās palīdzības mašīnas, pieprasījums bija tik liels, ka nācās izveidot jaunu rūpnīcu, kurai par vietu izvēlējās Jelgavu.

Viens no lielākajiem RAF plusiem bija tāds, ka inženieri atļāvās eksperimentēt. Sadarbībā ar NAMI institūtu tika radīts RAF plastmasas konceptauto, kas bija pirmais nopietnais pieteikums jauna materiāla izmantošanā autobūvē, vēlāk tika eksperimentēts ar Vankela rotorvirzuļa dzinēja lietojumu, ko mūsdienās izmanto dažās Mazda automašīnās, kā piemēram RX8, kā arī – tika radīts elektromobilis, kas Maskavas 1980. gada Olimpisko spēļu maratonā pavadīja dalībniekus ar milzīgu tablo, kurā rādīja labākā skrējēja vārdu un skrējiena starta laiku, taču, diemžēl, neviens no šiem eksperimentiem neguva atbalstu no Maskavas puses, lai to realizētu sērijveida ražošanā, jo Maskava vēlējās modernizēt esošos mikroautobusus, nevis realizēt inovatīvas idejas, kas arī varētu būt viens no iemesliem, kas noveda RAF uz bankrota sliekšņa.

Padomju Savienībā iestājās stagnācija, RAF tehnika bija novecojusi, pamatmodelis bija nemainīgs, tie ir tikai daži no faktoriem, kas pastiprināja to, ka valsts nestabilās ekonomiskās situācijas un investoru trūkuma dēļ nācās slēgt RAF.

„Tomēr vēlme pašiem ražot savu automobili Latvijā vēl nav zudusi.”

RAF ir lappuse Latvijas vēsturē ko mēs vēlamies atcerēties un negribam aizmirst. Tie bija laiki, kad mēs, latvieši, varējām braukāt apkārt autobusiņos, kas bija taisīti tepat pie mums, Jelgavā.

Lai ilgs mūžs RAF busiņiem!

/Kross

Mēs esam ko svarīgu palaiduši garām…

Tā kā šis ir pirmais raksts, izmantošu to lai paskaidrotu nedaudz to, kas ir Garāžas Dvēseles. Mēs katrs kādreiz esam jutuši to smaidu uz lūpām, ko nevar noraut, pirmo reizi piesēžoties pie stūres un tiem, kam šis smaids joprojām katru dienu iesēžoties mašīnā nepazūd .. tos mēs saucam par entuziastiem. Ja Tu esi viens no tādiem cilvēkiem, tad šī Tev ir īstā vieta. Ja neesi, tad ļoti iespējams, ka Tevī iekšā sēž mazs petrol-heads, kurš kauc pēc palaišanas brīvībā.

Nav cilvēku, kam nepatiktu automašīnas. Vienalga, cik ļoti kāds noliegs savu patiku pret automašīnām, pabraucot pareizajai šim cilvēkam garām, viņš atskatīsies nodomādams – “lūk tas ir īsts skaistums, tā ir īsta skaņa”.

Mēs esam ko svarīgu palaiduši garām. Ko tādu, kas ārzemēs rit pilnā sparā, bet pie mums ir pagrīdē vairāk vai mazāk. Tā ir automašīnu kultūra – cilvēku kustība, kuriem ir kaisle pret automašīnām un visu ar to saistīto. Mums ir pasākumi, izstādes, sacīkstes, kā arī sportisti. (nezinu kādēļ, bet te es gribēju pārnest jaunā rindā)

Ziņas, ziņas, ziņas. Pilns ar tām. Ar dokumentētiem notikumu atspoguļojumiem. Ar to, kurš ieguva kuru vietu. Tas mums, tiem, kam galvā bāka un benzīns asinīs, vietas nav svarīgākās. Svarīgākā ir tā degošas gumijas smarža, satraukums, 1000 cilvēku skatieni, kas pievērsti vienam cilvēkam un viņa auto sānslīdē. Tie nav fiktīvi atspoguļojumi, tā nav zinātne. Tas ir kas daudz augstāks par to. Tās ir emocijas un Garāžas Dvēseles ir un būs tas portāls, tie cilvēki, kas Jums sniegs ieskatu emocionālajā auto pasaulē, atainojot to, ko citi nemana, to, kas paliek cilvēku krūtīs, sirdīs, to, kas nakts melnumā izgaismo ceļu un atņem bailes…

Cerot uz ilgu sadarbību ar Jums,

/Kross